Gandrīz ceturtā daļa cilvēku nošķaudās, kad lūkojas uz kaut ko spilgtu. Iespējams, arī tu esi piedzīvojis, kad no tumšas istabas izej ārā spilgtā saules gaismā.

Šis fenomens ir zināms jau vismaz 2500 gadus. Aristotelis uzskatīja, ka Saules siltums izžāvē deguna gļotādu, radot kņudošu sajūtu, kas ierosināja šķaudīšanu. Mūsdienu zinātne gan ir nākusi klajā ir citiem šī fenomena izskaidrojumiem.

Pirmkārt, šo fenomenu novēro jau zīdaiņiem, tādēļ to uzskata par iedzimtu un to visticamāk nosaka ģenētiskās īpatnības. Kādā zviedru pētījumā noskaidrojās, ka ģimenē, kur kādam no vecākiem ir šis reflekss aktīvs, vairāk nekā pusei viņu bērnu tas arī būs katīvā formā. Kāds cits pētījums pat atklāja reģionus cilvēks DNS, kas būtu atbildīgi par šī refleksa veidošanos.

lai gan šī fenomena mehānisms līdz galam nav skaidrs, domājams, ka šis stāvoklis rodas krustojošos signālu ceļu dēļ galvas smadzenēs. Tiek spekulēts, ka spēcīgs redzes nerva kairinājums (piemeram, no spilgtas gaismas) ierosina kairinājumu arī tuvumā esošajā trijzaru nervā, kas pārnes informāciju arī par kairinājumu deguna dobumā – tādējādi ierosinot šķaudīšanu.

Taču šīs mīklas atrisinājums varētu slēpties arī tieši galvas smadzenēs. Kādā pētījumā, ko veica Cīrihes Universitātē, noskaidrojās, ka cilvēki, kuriem rodas šķaudīšanas reflekss no spilgtas gaismas, ir arī kopumā jūtīgāki pret gaismu. Pētot šo cilvēku galvas smadzeņu reģionus redzes apstrādes reģionus, noskaidrojās, ka tie ir daudz aktīvāki nekā cilvēkkiem, kuriem neveidojas šķaudīšanas reflekss no spilgtas gaismas.

Par spīti mūsdienu tehnoloģiskajai attīstībai, šis fenomens vēl aiz vien paliek kā viena no nedaudzajām cilvēka organisma darbības mīklām.