Alumīnijs ir viens no trim visvairāk sastopamajiem metāliem Zemes garozā. Taču līdz nesenam laikam alumīnija iegūšana no boksītu minerāliem, kur tas dabiskā veidā atrodas, bija dārgs un sarežģīts process. Ķīmisko un elektrisko procesu nepieciešamības dēļ 19.

Alumīnijs ir viens no trim visvairāk sastopamajiem metāliem Zemes garozā. Taču līdz nesenam laikam alumīnija iegūšana no boksītu minerāliem, kur tas dabiskā veidā atrodas, bija dārgs un sarežģīts process. Ķīmisko un elektrisko procesu nepieciešamības dēļ 19. gadsimtā alumīnijs kļuva vērtīgāks par zeltu.

Alumīnija atklāšanu var datēt ar Romas Impērijas laikiem. Kāds romiešu vēsturnieks apraksta gadījumu, kad Romas imperatoram Tibērijam tika uzdāvināta paplāte no sudrabaina un ļoti viegla metāla, kuru ieguva no “māla”. Kad Tibērijs uzzināja, kas ir paplātes darinātājs, viņš pavēlēja to nogalināt, jo baidījās, ka jaunais metāls varētu mazināt Romai piederošā zelta un sudraba vērtību. Zeltkalim tika nocirsta galva, bet zināšanas par alumīniju tika aizmirstas uz vairāk nekā tūkstots gadiem.

Pagāja gandrīz 2000 gadu līdz alumīnijs atkal parādījās Eiropā. Taču parādījas tas ļoti mazos daudzumos. Tīrs alumīnijs 19. gadsimtā bija ļoti liels retums un to lieliski atspoguļoja tā cenas. Sākumā no boksītiem alumīniju ieguva tikai retās laboratorijas, kas eksperimentēja ar metāliem, jo apstākļus, kurus vajadzēja nodrošināt, bija ļoti grūti panākt. Pat līdz ar efektīvākas iegūšanas metodes izstrādāšanu, alumīnijs palika ļoti rets un dārgs metāls. Salīdzinājumam – 1853. gadā ASV ieguva 93300 kilogramus zelta un tikai 93 kilogramus alumīnija.

Alumīnija jaunais statuss – kā visvērtīgākajam metālam uz zemes – radīja interesi Eiropas karaļnamos, kur to sāka izmantot visdažādākajos veidos. Piemēram, karalis Kristians X no Dānijas dižojās ar alumīnija kroni. Lai atstātu iespaidu uz saviem viesiem, Napoleons III vakariņas saviem viesiem pasniedza alumīnija traukos. Līdzīgos veidos dižciltīgākie Eiropas pārstāvji dižojās ar alumīnija priekšmetiem.

1886. gadā alumīnija vērtība strauji sāka kristies, jo tika izstrādāta jauna tā iegūšanas metode no boksītiem. Elektrolīzes procesā tagad varēja iegūt lielus alumīnija daudzumus un sāka kļūt skaidrs, ka tas vairs nav nekāds retums. Pēkšņi tirgu sāka pārpludināt līdz šim tik eksluzīvie alumīnija priekšmeti. Tie bija lēti, viegli, lokani un netoksiski. Vien pāris desmitgades pēc tam, kad Eiropas elite dižojās ar alumīnija traukiem, tas kļuva par ikdienišķu materiālu, kurā ietīt pusdienas sviestmaizi.