Antibiotikas ir galvenais ierocis pret dažāda rakstura bakteriālām infekcijām. Tomēr aizvien lielāku problēmu rada baktēriju rezistence – baktērijas izstrādā aizsardzību pret zināmajām antibiotikām, kas padara to lietošanu neefektīvu.

Pētot augsnes mikroorganismus, ir izdevies izstrādāt jauna tipa antibiotiku – teiksobaktīnu. Eksperimentējot ar dzīvniekiem, šī antibiotika ir pierādījusi savu efektivitāti pret dažāda veida baktērijām – arī pret tām, kuras šobrīd ir izstrādājušas imunitāti pret jau lietotajām antibiotikām. Zinātnieku mēģinājumi radīt mutantbaktēriju, kas būtu rezistenta pret teiksobaktīnu, izrādījās neveiksmīgi. Tas nozīmē, ka pēc šīs antibiotikas ieviešanas praksē baktērijām vajadzēs vairākas desmitgades, lai izveidotu pret to rezistenci.

20. gadsimts kļuva par “antibiotiku ēru”, kura laikā izdevās būtiski ierobežot saslimšanas, kuras izraisa baktērijas. Tādas antibiotikas kā penicilīns un streptomicīns kļuva par mājas aptieciņas sastāvdaļu visā pasaulē un miljoniem cilvēku izārstējās no potenciāli nāvējošām saslimšanām, pateicoties tieši tām.

Tomēr ar laiku baktērijas mutēja un iemācījās izstrādāt aizsardzību pret antibiotikām – galvenokārt tādēļ, ka cilvēki šos medikamentus lietoja nepareizi. Tas ir radījis situāciju, kad daudzi baktēriju paveidi (tajā skaitā noteikti tuberkulozes izraisītāji) ir ieguvuši rezistenci pret visām zināmajām antibiotikām. Baktēriju rezistence pieauga tik strauji, ka medikamentu ražotāji nespēja ieviest tirgū jaunas un daudz efektīvākas antibiotikas.

Pagājušā gadsimta laikā galvenais jaunu antibiotiku ieguves avots bija augsnes baktēriju un sēnīšu izstrādātās vielas. Tomēr aptuveni tikai 1% no augsnes mikroorganismiem ir iespējams izaudzēt laboratorijas apstākļos – tas ierobežoja jaunu antibiotiku atklāšanas ātrumu.

Teiksobaktīnu izdevās atklāt, ļaujot mikroorganismiem augt to dabiskajā vidē nevis meklējot ideālus to kultivēšanas apstākļus. Lai to panāktu, augsnes paraugs tika ievietots starp divām plānām membrānām, kurās atrodas poras, kas ļauj augsnei piegādāt barības vielas. Caur šīm porām nespēja izkļūt baktērijas, tādēļ tās varēja netraucēt augt savā dabiskajā vidē.

Zinātnieku komanda izolēja ap 10000 augsnes baktēriju celmus un izveidoja no tiem ekstraktus, kurus būtu iespējams pārbaudīt pret zināmajiem patogēniem. Teiksobaktīns kļuva par visdaudzsološāko no šiem ekstraktiem. Inficējot peles ar zināmajiem augšējo elpceļu infekciju izraisītājiem (S. aureus un Streptococcus pneumoniae) un pēc tam ārstējot tās ar teiksobaktīnu, izdevās panākt to pilnīgu atveseļošanos bez redzamiem toksiskiem blakusefektiem.

Teiksobaktīna efekts slēpjas tajā, ka tas sagrauj baktēriju, uzbrūkot lipīdu komponentiem mikroorganisma šūnas sieniņā. Daudzas citas antibiotikas uzbrūk baktēriju šūnas sieniņas proteīna komponentiem, un laika gaitā baktērija spēj izmainīt šo proteīnu struktūru, tādējādi apejot antibiotiku iedarbību.

Pagaidām teiksobaktīns ir izmēģināts ar pelēm un būs vajadzīgi vēl vismaz divi gadi pirms varēs uzsākt klīniskos testus ar cilvēkiem. Jaunā antibiotika ir tikai viens no komponentiem, ko sevī varētu slēpt augsnes mikroorganismi. Turpinot pētījumus ar tiem, izdosies atklāt jaunas antibiotikas un nodrošināt cilvēku izārstēšanos no nāvējošām baktērijām visā pasaulē.