Laikos, kad zināšanas par cilvēka organisma uzbūvi un darbību bija ļoti minimālas, ārsti izmantoja paņēmienus un līdzekļus, kas tajā brīdī šķita loģiski, bet bez jebkāda zinātniska pamata.

Laikos, kad zināšanas par cilvēka organisma uzbūvi un darbību bija ļoti minimālas, ārsti izmantoja paņēmienus un līdzekļus, kas tajā brīdī šķita loģiski, bet bez jebkāda zinātniska pamata.

Tabakas dūmu klizma
Ja tev pēkšņi būtu nepieciešama dzīvību glābjoša terapija 17. un 18. gadsimtā, visticamāk tev piedāvātu veikt tabakas dūmu klizmu. Eksistēja īpaša ierīce, kas sastāvēja no gumijas caurules, kuru ievadīja anālajā atverēs un pāris baloniņu, kurus saspiežot tabakas dūmi tika laisti iekšā taisnajā zarnā. Katram sevi cienošam ārstam bija kastīte ar šo ierīci.
Ideja bija tāda, ka tabaka dūmi uzsildīs mirstošo ķermeni un iedarbinās elpošanas sistēmu no jauna. Pirmo reizi šo metodi izmantoja slīkstošu cilvēku glābšanai, bet drīz vien šis paņēmiens kļuva par brīnumlīdzekli visādu kaišu ārstēšanai sākot ar saaukstēšanos un beidzot ar miroņa atdzīvināšanu. Tabakas dūmi satur nikotīnu, kas iedarbojas uz virsnierēm un organismā izdalās adrenalīns, kas patiešām spēj palīdzēt kritiskās situācijās. Problēma bija tikai tā, ka tabakas dūmu klizma nekādā veidā nepalīdzēja. 1811. gadā tika atklāts šo dūmu toksiskais efekts un tabakas dūmu klizmas izņēma no aprites.

Dzīvsudrabs
Leģenda vēsta, ka Ķīnas imperators Qin Shi Huang tika apglabāts kapā, kas pildīts ar dzīvsudrabu. Ironiskā kārtā imperators nomira tieši no saindēšanās ar dzīvsudrabu, jo uzskatīja, ka tas padarīs viņu nemirstīgu.
Jau mūsdienīgākos laikos dzīvsudrabu izmantoja kā antiseptisku līdzekli, ko pievienoja ziedēm, lai ārstētu ādas saslimšanas. To pat iekļāva kosmētisko līdzekļu sastāvā. Pirms penicilīna parādīšanās, sifilisu mēdza ārstēt ar dzīvsudraba ziedēm, kapsulām vai mikstūrām. Tomēr dzīvsudrabs visbiežāk radīja tikai papildus problēmas – sākot ar zobu izkrišanu un beidzot ar aknu un sirds mazspējām, kā arī centrālās nervu sistēmas bojājumiem, kas parasti beidzās ar nāvi.

Centrifūgas krēsli
Īpašu krēslu izmantošana, kas nepārtrauktie griežas, bija ierasta prakse psihiatriskajās slimnīcās 19. gadsimtā, ko izmantoja tikpat bieži kā pacientu ieslēgšanu pilnīgi tumšā telpā, ieguldīšanu ledus vannās, insulīna izraisītas komas radīšana un frontāla lobotomija. Šādi krēsli sastāvēja no atsperu un sviru sistēmas, kas grieza cilvēku ap savu asi, kamēr tas zaudēja samaņu. Ideja bija tāda, ka smadzenēs griešanās rezultātā sajauksies hormoni un citas vielas, palīdzot izārstēt šizofrēniju un citas psihiskas saslimšanas.

Radioaktīvais ūdens
20. gadsimta sākumā, kad atklāja radioaktivitāti, neviens īsti nezināja, ko tā spēj nodarīt, tādēļ to sāka izmantot arī dažādos ārstēšanas paņēmienos, cerot, ka cilvēkam kļūs labāk. Tika radīts radioaktīvs ūdens, kuru par labu esam atzina liela daļa medicīniskās sabiedrības. Šādu ūdeni izmantoja psihisko slimību ārstēšanā un pat tādēļ, lai apturētu novecošanos. Tas bija tik populārs, ka ASV to atzina kā ārstēšanas līdzekli pret caureju un malāriju.
Radioaktīvais materiāls bija rādijs. To sāka izmantot pat šokolādes, kontracepcijas un zobu pastas izgatavošanā. Populāras kļuva rādija vannas. Mūsu organisms spēj izvadīt 80% no uzņemtā rādija, taču 20% uzkrājas kaulos, asinīs un citos audos. Pamazām kļuva zināms, ka radioaktivitāte palielina iespēju saslimt ar onkoloģiskajām saslimšanām un rādiju pārstāja pievienot visur, kur vien iespējams.

Urīnterapija
Urīnterapija vēl mūsdienās dažādās aprindās tiek uzskatīta par ārstēšanas veidu. Lielāko daļu urīna veido ūdens. Lielā koncentrācijā tajā ir atrodama urīnviela, kurai piedēvē antibakteriālas, pretsēnīšu un pretvīrusu īpašības. Par spīti tam, nav nekādu zinātnisku pierādījumu urīna pozitīvajai iedarbībai uz organismu. Galu galā organisms pats cenšas no tā atbrīvoties. Taču bija laiki, kad urīnu ne tikai dzēra, bet izmantoja arī kompresēs, lai ārstētu pinnes, astmu, migrēnu, vēzi un citas saslimšanas. Ar tā palīdzību skaloja mutes dobumu un tīrīja zobus. Lai gan urīna lietošana mērenā daudzumā organismam kaitējumu nenodara, tomēr maldīgie priekšstati par tā ārstējošajām īpašībām ir radījuši veselu kaudzi ar mītiem par šo šķidrumu.