La Isla de la Munecas – tāds ir salas nosaukums, kas atrodas Meksikas centrā. No malas skatoties, šī sala varētu šķist parasta, tāda, kas ne ar ko neatšķiras no vēl 1000 tādām pašām salām. Tomēr atliek pieiet tuvāk, kad atklāsies tās briesmīgais noslēpums.

Esot uz šīs salas, iespējams beidzot sākt saprast tos cilvēkus, kas cieš no glenofobijas (bailes no leļļu skatieniem). Un tas nemaz nepārsteidz, jo gumijas mazuļi, kas ir izkarināti pa visu salu, vēro katru cilvēka sperto soli. Pat vienkārši skatoties uz fotogrāfijām, ir grūti tikt vaļā no šiem svešajiem skatieniem, kuri lūkojas uz Tevi ar tukšām acīm.

Mirušo leļļu salas vēsture sākās ar kādu reliģiozu fanātiķi vārdā Dons Hulians Santana, kurš izdomāja tur apmesties pagājušā gadsimta 70.gados. Pirms pārcelšanās uz salu, Dons Huans Santana dzīvoja Sočimilko, aktīvi sludinot izvirtīgu katolisma formu katram pretīmnācējam, par ko viņš vairākas reizes ticis sodīts, apmētājot ar akmeņiem. Vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka viņš ir jucis, tāpēc centās turēties no šī cilvēka pa gabalu. Ar šādu reputāciju, kāda bija izveidojusies viņam, Santana nevarēja cerēt uz nekādu darbu, tāpēc vienīgais veids, kā nenomirt badā, bija audzēt augļus un dārzeņus pārdošanai.

Baznīca, gluži tāpat kā vietējie iedzīvotāji atstūma šo trako cilvēku. Neviena nesaprasts viņš sakravāja savas mantas un devās dzīvot uz neapdzīvotas salas, kas atradās turpat netālu no Meksikas centra. Sludinot savu mācību pats sev, viņš pamazām sajuka prātā, un, vadoties pēc nezināma impulsa, sāka vākt lelles, kuras cilvēki bija izmetuši izgāztuvē. Šo leļļu kolekciju izdevās atklāt tikai pēc tam, kad viņš jau bija miris, tāpēc tas, kādu mērķu vadīts viņš šīs lelles kolekcionēja, paliks neatbildēts jautājums uz visiem laikiem.

Iespējams viņš lellēs redzēja sev līdzīgos – tādus pašus nevajadzīgus un izmestus izgāztuvē. Lielākā daļa leļļu ir drausmīgā stāvoklī: tām ir izrautas acis, netīras sejas, saplēstas drēbes. Nav izslēgts, ka tādā veidā Santana tās mēģināja sodīt, nodarot to pašu, ko viņam bija nodarījusi baznīca un vietējie iedzīvotāji.

Šis stāsts par pilsētas jukušo ir pārāk prozaiska un bez nekādas romantikas, tāpēc tajos laikos nevarēja iztikt arī bez leģendas radīšanas par spokiem. Tādā veidā radās stāsts par mazu meitenīti, kas noslīka blakus salai, kur dzīvoja Santana. Saskaņā ar leģendu, viņas dvēsele esot turpinājusi spokoties pa reģionu, šausminot vietējos iedzīvotāju.

Tika uzskatīts, ka lai pielabinātu garus un godinātu mazo meiteni, Santana sācis vākt lelles. No tās dienas viņš šīs meitenītes rēgu redzējis arvien biežāk, un viņa esot prasījusi arvien vairāk un vairāk  mantu.

Santanas dzīve pārvērtās par elli. Katrai lellei, kura bija piestiprināta uz salas, piemita sava balss, un arī šī balss pieprasīja jaunas lelles. Mistiski, bet 2001.gadā Santanu atrada noslīkušu tieši tajā pat vietā, kur noslīka meitene.

Šodien, Mirušo leļļu sala tiek uzskatīta par vienu no Meksikas ievērojamākajām vietām, piesaistot tūkstošiem tūristu no visas pasaules, kuri vēlas redzēt šo leļļu valstību. Tikmēr vietēji iedzīvotāji ar līkumu iet garām šai salai, baidoties no tā, ka rēgs varētu sadusmoties.