Mēness un Saules gravitācijas spēku ietekmē mūsu planētas jūrās un okeānos katru dienu ir novērojams paisums un bēgums. Taču tieši tādā pašā veida abi debesķermeņi ietekmē arī Zemes garozu.

Mēness un Saules gravitācijas spēku ietekmē mūsu planētas jūrās un okeānos katru dienu ir novērojams paisums un bēgums. Taču tieši tādā pašā veida abi debesķermeņi ietekmē arī Zemes garozu. Zemes garoza ir samērā elastīga un katru dienu tā nedaudz paceļas un nolaižas gluži kā paisumā un bēgumā. Šo kustību ir ļoti grūti novērot, jo tas notiek ļoti lēni un ir grūti izveidot atskaites punktu pret, kuru šīs augstuma izmaiņas nomērīt. Taču veicot ļoti precīzus mērījumus, ir noskaidrojies, ka Šveice katru dienu paceļas un nolaižas par 25 centimetriem. Ikdienā šādiem 25 centimetriem nav nozīmes, taču, būvējot tik lielu konstrukciju kā Lielais Hadronu Kolaiders (LHC), tas bija jāņem vērā.

Cikloni ir milzīgas struktūras atmosfērā ar zema spiedienu apgabalu, kas riņķo pretēji pulksteņa rādītāja virzienam Ziemeļu puslodē un pulksteņa rādītājā virzienā Dienvidu puslodē. Sakuhei Fudžihara bija japāņu meteorologs, kurš pirmais atklāja, ka divi šādi cikloni riņķos viens ap otru jeb “dejos”, ja pietuvināsies pietiekami tuvu viens otram. Fudžihara efekts ir novērojams tikai tad, ja abi cikloni ir aptuveni vienāda stipruma, savādāk lielākais ciklons pēc kāda aprīs mazāko. Tieši šādu efektu pasaule varēja novērot 2012. gadā. Lielākā daļa Karību jūras viesuļvētru tiek aizpūstas prom no Ziemeļamerikas ar rietumu vēju palīdzību dziļi Atlantijas okeānā. Ar viesuļvētru Sendiju sākumā notika tieši tā kā paredzēts, taču pēkšņi šī vētra mainīja virzienu un devās atpakaļ uz ASV un Kanādas pusi. Tas notika tieši Fudžiharas efekta dēļ, jo blakus atradās cits zema spiediena apgabals. Taču ņemot vērā, ka tas bija mazāks, Sendija to aprija. Un notika tas tieši virs apdzīvotajiem apgabaliem, radot supervētru ar milzīgiem postījumiem.

Uguns varavīksnes visbiežāk var ieraudzīt vasarā mērenajās klimata joslās. Par spīti savam nosaukumam, šai parādībai nav nekāda sakara ar uguni vai varavīksnēm. Šī skaistā dabas parādība rodas, kas Saule atrodas vismaz 58 grādus virs horizonta un kad pie debesīm ir spalvu mākoņi, kurus veido liels skaits plakanu ledus kristāliņu. Saules stari tiek lauzti šajos ledus kristāliņos un var novērot visu redzamās gaismas spektru mākoņos. 

Sahāras Acs ir milzīga 50 kilometrus plata zilganas nokrāsas gredzenveida struktūra pasaules karstākajā tuksnesī un vislabāk to var redzēt no gaisa. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka tas ir sens krāteris, kuru atstāja asteroīda trieciens tajā. Tomēr izpētot Sahāras Aci, neizdevās atrast nekādu pierādījumus šādam notikumam. Parasti pēc meteorītu triecieniem krāteros var atrast specifiska rakstura silīcija dioksīdu, taču Sahāras Acī tāds nav atrasts. Neparastā struktūra ir izveidojusies pirms aptuveni 100 miljoniem gadu, taču nav skaidrs kādā veidā. Vadošā teorija apgalvo, ka struktūru radus erozijas ceļā, taču nav skaidrs, kādēļ tai ir gredzenveida forma.

Uturunku ir vulkāns Bolīvijā, kura smaile sniedzas 6000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Pēdējo reizi tas izvirda pirms aptuveni 300000 gadu. Satelītu novērojumi ir apstiprinājuši to, ka pēdējo 20 gadu laikā vulkāna pazemes kameras piepildās ar magmu 10 reizes ātrāk nekā citās līdzīgās vulkāniskās struktūrās. Ik sekundi vulkāniskās kameras piepilda viens kubikmetrs magmas. Tā rezultātā 70 kilometrus plaša apkārtne ap vulkānu katru gadu paceļas par pāris centimetriem. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir, cik ilgi šī “piepūšanās” ilgs. Daži no vulkanologiem uzskata, ka tam ir potenciāls pārvērsties par supervulkānu, kas spētu radīt milzīgu katastrofu, kas radītu klimata pārmaiņas visā pasaulē. Uturunku izvirst aptuveni ik pēc 300000 gadu un šķiet, ka tā nākamais izvirdums lēnām tuvojas.