array(0) { }

Cilvēki pie mūzikas dejojuši jau sen

Jau kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem, deja ir bijusi sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Līdz ar sabiedrības pilnveidošanos, mainījās ne tikai deju kustības, bet arī deju nozīme cilvēku dzīvē. Bet, kas ir tas virzītājspēks, kas mums liek kratīt galvu mūzikas ritmā, un kāpēc mēs kustamies ballītēs no vienas kājas uz otru? Deja ir neatņemama kultūras sastāvdaļa, tāpēc paskatīsimies uz to no zinātnes viedokļa.

1

Daudzi procesi stimulē atalgojuma sistēmu mūsu smadzenēs. Atalgojuma sistēmu (jeb dopamīnerģisko mezolimbisko sistēmu) veido smadzeņu struktūras un tajā atrodošās dopamīnu sintezējošās šūnas. Vienā no sistēmas kodoliem atrodas dopamīna neironi, bet to aksoni aiziet līdz citam kodolam, kuros izdalās dopamīns. Šī dopamīna izdalīšanās ir normāls process, kas piedalās cilvēka emocionālā stāvokļa uzturēšanā, ēšanas, dzeršanas un dažādu citu uzvedības izpausmju motivācijā.  Ja dopamīns izdalās par daudz, var rasties cilvēka hiperaktivācija un psihozes, nenormālas emocijas (šizofrēniskas murgu idejas, paranoja). Šīs sistēmas aktivācija ir iesaistīta arī eiforijas veidošanā un prasībā pēc vielas (piem., alkohola, amfetamīna, morfīna) atkārtotas ievadīšanas. Viens no procesiem, kas stimulē atalgojuma sistēmu ir koordinētas kustības. Tieši šī iemesla dēļ mums patīk dejot, un šī paša iemesla dēļ mūs  (ja ne visus, tad vismaz dažus) apbur labi iestudētas kaujas kino vai arī cilvēki, kuri maršē. Zinātnieki nespēj atrast viennozīmīgu šī fenomena cēloni. Tomēr kustība mūzikas ritmā (kas pati par sevi izsauc prieka hormonu rašanos) – dejas veidolā, sniedz divkāršu baudu.

2

Vēlme kustēties ritmā ir iesakņojusies mūsu nervu sistēmā. Pastāv noteikta saistība starp dzirdes zonu, kas apstrādā skaņu, un smadzeņu daļu, kas piedalās mūsu kustības plānošanā.  Šī saistība ir ļoti izteikta, ja cilvēks mācās dziedāt. Un jā, mēs neesam vienīgie dzīvnieki, kuri spēj kustēties ritmā, dažas faunas pat spēj pārsteigt. Piemēram, mūsu tuvākie radinieki pērtiķi nekustās mūzikas ritmā, bet viņi nespēj arī atdarināt skaņas. Savukārt papagaiļiem, kuri lieliski spēj imitēt balsis, mūzikas ritmā kustās galva. Pēc būtības, vēlme dejot ir cieši saistīta ar iespēju atdarināt skaņas.  No tā var secināt, ka brīdī, kad mēs klausāmies mūziku, mēs zemapziņā mēģinām to simulēt. No šejienes arī rodas vēlme dziedāt līdzi dziesmām.

3

Zinātnisks pētījums, kas tika 2006. Gadā publicēts žurnālā „Science” , izvirzīja ideju, ka senatnē māka dejot bija saistīta ar izdzīvošanu. Deja mūsu senčiem bija komunikācijas veids, īpaši grūtos laikos. Tāpēc, kā uzskata zinātnieki, pirmie cilvēki, kuriem piemita labākā ritma izjūta, bija ar evolūcijas priekšrocībām. Pētnieki izpētīja dejotāju DNS un to cilvēku, kuri nekad nav izrādījuši ne mazāko interesi par dejošanu.  Viņi atklāja, ka dejotājiem piemīt gēni, kas ir saistīti ar labāku komunikāciju un iekļaušanos sociumā. Kā arī tika pierādīts, ka dejotājiem ir lielāks serotīna līmenis, kas, kā zināms, atbild par pozitīvu noskaņojumu. Šie divi faktori liecina par to, ka dejotāji ir (potenciāli) daudz sociālākas personas.

4

Un tā nebūt nav sensācija, ka cilvēki dejo arī tāpēc, lai pievērstu otra dzimuma uzmanību. Britu arheologs Stīvens Dž. Mitens, kurš pēta neandertāliešu kultūru, pierādīja, ka mūsu senči ar to nodarbojušies vēl 1.5 tūkstošus gadu atpakaļ. Tas nozīmē, ka senatnē uz deju grīdas notika gandrīz tas pats, kas mūsdienās. „Daudzās sabiedrībās deja šodien tiek izmantota, kā sevis prezentācija un partnera pievilināšanas instruments, – norāda Mitens. – Deja ir veids, kā parādīt savas fiziskās dotības un koordināciju – īpašības, kas bija svarīgas medniekiem, lai tie izdzīvotu.  Sistēma, kas atrodas smadzenēs un liek mums iemīlēt dejas, ir cieši saistīta ar kustības funckijām. Vēsturnieki uzskata, ka arī mūzika tika radīta pateicoties ritmiskām kustībām.

5

Ir pierādīts, ka tiem, kuri vēro, kā dejo citi, arī aktivizējas atsevišķas smadzeņu daļas, kas atbild par kustību. Tas ir saistīts ar spoguļneironiem, kas atbild par atdarināšanu. Šīs šūnas uzbudinās gan tad, kad mēs paši dejojam, gan arī tad, kad vērojam, kā to dara citi. Šādi neironi tika fiksēti primātiem, kā arī cilvēkiem un dažiem putniem. Kad cilvēks redz, ka otrs dejo, arī viņa smadzenēs aktivizējas kustību zonas.

Mūsu sensorā uztvere ir saistīta ar aktivitāti, savukārt mūzika un deja ir kā patīkams katalizators. Tas ir ļoti labi pamanāms, kad ballītes sākumā ap deju laukumu grozās cilvēki, tomēr neviens no viņiem neuzdrošinās sākt dejot pirmais. Atliek  kādam izrādīt iniciatīvu un sāk dejot, viņam piebiedrojas arī pārējie ballītes apmeklētāji. Tas notiek zemapziņas līmenī: kad cilvēks redz, ka kāds dejo, kustības zonas viņu galvas smadzenēs aktivizējas. Kā jau iepriekš tika minēts, cilvēku pāršalc patīkamu emociju vilnis, kad viņš ierauga, ka viņa cerības un minējumi attaisnojas. Tas pats ir ar dejošanu. Kad cilvēks vēro, kā otrs dejo, viņš var prognozēt tālākos dejas pavērsienus un ritma izmaiņas. Un, kad šie minējumi pierādās, tad viņš izjūt gandarījumu. Sanāk, ka cilvēki gūst baudu gan no dejošanas, gan arī no deju vērošanas. No tā arī izriet cilvēku mīlestība pret kolektīvajām dejām, kas sniedz kopības sajūtu.

6

 

3. marts, 2016 | 801 Skatījumi | 0 komentāri | Autors: Draxo
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Reģistrēties, vai ienākt.
Pierakstīties uz jaunumiem
Vai arī iespējams vēlaties reģistrēties.