Zinātnē mēdz būt baisa. Netici? Lūk vieni no baisākajiem eksperimentiem zinātnē.

Zinātnē mēdz būt baisa. Netici? Lūk vieni no baisākajiem eksperimentiem zinātnē.

Zinātniece atļauj dzīvot parazītam savā ķermenī
Smilšu blusas ir parazīti, kas spēj būt visai nepatīkami. Tās mēdz ieurbties dzīva siltasiņu dzīvniekā ādā (tajā skaitā cilvēka), kur aug, izvada savus vielmaiņas galaproduktus, pārojas un izdala oliņas līdz nomirst 4 – 6 nedēļas pēc invadēšanās (vēl aiz vien atrodoties ādā). Pētnieki par šīm blusiņām zināja jau daudz, taču to intīmā dzīve palika mīklaina. Tā tas bija līdz kāda zinātniece no Madagaskaras speciāli atļāva vienai no tādām blusiņām dzīvot savas pēdas ādā. Eksperiments guva panākumus – noskaidrojās, ka šīs blusiņas pārojas, kad mātītes atrodas ieurbušās ādā.

Jaunu peļu asinis paildzina dzīvi vecām pelēm
Viens no vampīru eksistences galvenajiem priekšnoteikumiem ir asinis, kas sniedz tiem dzīves spēku. Tāpat ir leģendas un mīti par to, ka jaunas asinis spēj paildzināt dzīvi un vairākas reālas personas vēstures gaitā ir mēģinājušas pārbaudīt šo teoriju praksē. Pētnieki gan gāja citu ciļu – viņi savienoja jaunas peles asinsriti ar vecas peles asinsriti. Kad abām pelēm tika izveidota kopēja asinsrite, atklājās, ka vecās peles organismā ir novērojams pretnovecošanas efekts muskuļos un smadzenēs.

Smadzeņu baiļu centrs
Bailes ir universāla emocija, taču no kurienes tās rodas? Vai ir iespējams kļūt par pilnībā bezbailīgu cilvēku? Pētnieki mēģināja to noskaidrot 2011. gadā, kad ieguva atļauju no kāda cilvēka ar iniciāļiem SM, kas nejuta bailes. SM smadzeņu daļā ar nosaukumu amigdala bija bojājums, kas izsauca to, ka šis cilvēks nejuta bailes. Pētnieki SM lika pieskarties zirnekļiem un čūskām, viņu pat aizsūtīja uz spoku māju un lika skatīties šausmenes. Rezultāts – nekādas baiļu izpausmes. Tā tika apstiprināts tas, ka bailes rodas amigdalā. 2013. gadā SM vēlreiz tika pakļauts eksperimentam. Šoreiz SM lika elpot ogļskābo gāzi, kas izsauca smakšanas sajūtu. SM izjuta spēcīgu panikas sajūtu, kas liek domāt, ka par baiļu rašanos ir atbildīgas arī citas smadzeņu daļas.

Atdzīvinot mirušos
Roberts Kornišs strādāja Kalifornijas Universitātē 1930. gados. Viņa galvenais izpētes mērķis bija atrast veidu kā atgriezt mirušos pie dzīvības. Lai to panāktu, viņš izmantoja līķus, kuriem injicēja adrenalīnu, antikoagulantus un citas vielas. Pēc tam vajadzēja līķus šūpot uz dēlīša, lai iedarbinātu asinsrites sistēmu. Līdzīgā veidā viņam izdevās atdzīvināt suni, kas šokēja visu valsti. Taču drīz vien viņu padzina no universitātes šo eksperimentu dēļ un viņš nolēma turpināt savu darbu mājās. No veca putekļsūcēja un radiatora viņš uzbūvēja sirds-plaušu aparātu un meklēja kādu, kas piekristu nomirt uz viņa virtuves galda, jo valsts cietumi atteicās izsniegt uz nāvi notiesāto līķus viņam. Par vienu tādu varēja kļūt cietumnieks Tomass Makmonigls. Kalifornijas štats aizliedza šo eksperimentu, jo baidījās, ka nāksies Tomasu palaist brīvībā, ja Kornišam izdosies viņu atgriezt pie dzīvības.

Radioaktīvās injekcijas
Kamēr notika atombumbu izmēģinājumi, ASV arī vēlējās uzzināt, kādu efektu šie sprādziens atstātu uz cilvēkiem, kas neatrastos sprādziena epicentrā. Manhetenas projekta laikā tika palaists arī slepens eksperiments, kura laikā plutoniju injicēja 18 pacientiem. Project Oak Ridge laikā plutoniju injicēja vairākiem karavīriem, kā arī trim Čikāgas slimnīcas pacientiem. Šie pacienti nemaz nezināja, kādu eksperimentu uz viņiem veic. No visiem 18 pacientiem, kurus šifrēja zem noteiktiem kodu numuriem, tikai 5 izdzīvoja ilgāk par 20 gadiem. Tikuši galā ar plutoniju, viņi ķērās klāt urānam. 1946. un 1947. gadā dakteris Viljams Svīts urānu injicēja 11 pacientiem Masačustetsas slimnīcā. Šī projekta autors bija arī Manhetenas projekta līdzautors. Šo uzdevumu viņš saņēma no valdības.