Ja kāds domā, ka pie Marmora jūras vienmēr pūš mērens vējš, kas atvēsina tūrista pieri, viņš maldās. Ja kādam Sarkanā jūra liekas droša vieta atpūtai jebkurā diennakts laikā – arī viņš maldās.

Ja kāds domā, ka pie Marmora jūras vienmēr pūš mērens vējš, kas atvēsina tūrista pieri, viņš maldās. Ja kādam Sarkanā jūra liekas droša vieta atpūtai jebkurā diennakts laikā – arī viņš maldās. Un pat, ja kādam burātājam šķiet, ka mūsu pašu Baltijas jūra nevienam neko sliktu nevar nodarīt, tad arī viņš diemžēl maldās. Dabai ir ļoti daudz „instrumentu” ar kuriem parādīt, kurš ir īstais saimnieks uz planētas Zeme. Vulkānu izvirdumi, zemestrīces, cunami, taifūni. Un viena no neparedzamākajām dabas parādībām – ūdens stabs.

Ūdens stabs ir virpuļviesulis, kurš rodas virs ūdens virsmas, parasti tas nav saistīts ar pērkona negaisu. Lai gan ūdens stabi ir kā nelieli virpuļviesuļi, tos nesauc par virpuļviesuļiem, ja vien tie nenokļūst līdz sauszemei. Tie ir mazāki un vājāki nekā Tornado, tomēr arī tie var būt diezgan bīstami. Ūdens stabs var apgāzt nelielas laivas, sabojāt kuģus vai arī nodarīt bojājumus. Virpuļviesuļu enerģijas avots ir siltais jūras ūdens, kas kontrastā ar auksto gaisu strauji iztvaiko un ceļas augšup. Lielie lietus-gubu mākoņi, kuros veidojas gaisa cirkulācija, var izveidoties kā ūdens stabs. Viens no priekšnosacījumiem, lai veidotos ūdens stabi, ir temperatūras atšķirība starp ūdens virsējiem slāņiem un gaisa temperatūru aptuveni pusotra kilometra augstumā. Ja ūdens ir vismaz 13 grādus siltāks, tad virpuļviesuļi virs ūdens var veidoties.

Ūdensstaba veidošanās pirmā pazīme ir tumšs ūdens aplis, ko gan nevar novērot no krasta, bet skatoties uz jūras virsmu no augšas. Vēlāk no mākoņa pamata uz šo punktu sāk nolaisties piltuvveida mākonis, vienlaikus virs ūdens vējš jau griežas virpulī, šļakstot ūdeni pa apli. Ūdens stabs ir pilnībā izveidojies, kad piltuvveida mākonis sasniedz ūdens virsmu.
Kad 1946.gada jūlija rītā amerikāņu jūrnieks Džons Koldvels ieraudzīja, ka Klusā okeāna vidū paceļas virpuļojošs ūdens stabs, viņš, neņēmis vērā pieredzējušu jūrnieku padomus, devās ar savu kuģi „Pagāns” tieši pretī šai parādībai. Kā viņš pats raksta: „Kuģis no visām pusēm tika apņemts ar aukstu un slapju miglu un vēja trokšņiem. Aukstais vējš mani izmērcēja. Es iepeldēju ūdens staba viducī, kurā neizturamā ātrumā rinķoja vējš, tomēr man izdevās no tā izkļūt.” Koldvelam paveicās, ka viņš palika starp dzīvajiem, jo ūdens stabi var būt nāvējoši, tāpat kā viņu temperamentīgais radinieks – tornado.

Pats lielākais ūdens stabs fiksēts 1898.gada 16.maijā Austrālijā. Mērījumi, kas tika veikti ar teodolīta palīdzību, parādīja, ka tā augstums sasniedza 1528m, savukārt diametrs apmēram 3m. Ir arī zināms, ka ūdens stabi bieži vien no jūras izceļ zivis un izmet tās uz sauszemes.
Arī Latvijā arvien biežāk sāk parādīties šī unikālā dabas parādība. Ūdens stabi Latvijā visbiežāk veidojas vasaras beigās un rudens sākumā, kad pāri siltajiem ūdeņiem plūst vēss gaiss. Visbiežāk tie novēroti virs jūras līča ūdeņiem, bet var būt arī virs citam lielākām ūdens tilpnēm- upēm, ezeriem. Visbiežāk ūdens stabs, nonākot krastā un virzoties pāri sauszemei, strauji zaudē spēku un izzūd, nenodarot būtiskus postijumus. Latvijā ik vasaru veidojas vairāki ūdens stabi un virpuļvētras, parasti tās ir mazas un īslaicīgas, un reti skar apdzīvotas vietas.

Ūdens stabi ir manīti gan Baltijas jūrā, gan arī Kolkā, Papē un Jūrkalnē. Piemēram, 2012.gada 13.jūlijā ap plkst. 14:20 Rīgas jūras līcī pie Kolkas raga izveidojās ūdens stabs jeb neliela virpuļvētra virs ūdens. Aculiecinieks Aldis stāstīja, ka dabas parādība ilgusi aptuveni 5-6 minūtes. Latvijā šī dabas parādība ir bijusi sastopama arī citus gadus, tikai tagad katram mobilajam ir videokamera tamdēļ arī internetā arvien biežāk parādās aculiecinieku video.

Šo reto ūdens staba fotogrāfiju, kas pārvietojas pa sauszemi, izdevās piefiksēt Ziemeļaustrālijā. Lielāko daļu Arnhemlendas pussalas teritorijas aizņem savanna. Savannā 5-7 mēnešus ilgst sausuma periods. Tajā dienas vidū gaisa temperatūra var pārsniegt pat +40 °C ēnā.Ilgajā sausuma periodā ir ļoti maz nokrišņu. Šādi apstākļi nav piemēroti koku augšanai. Tomēr tas mainās, kad ziemeļrietumu ciklons atnes lietusgāzes. Dažu dienu laikā nolīst gada norma. Burtiski vienas nakts laikā stepe tiek noklāta ar ziediem. Lietusgāzes atnes arī spēcīgu negaisu, kā arī ūdens stabus. No sākuma tie rinķo pa jūru, bet vēlāk iziet krastā un turpina savu virzību pāri visai pussalai. Interesanti, ka iedzīvotāji ir izdomājuši, kā savā labā izmantot šo unikālo dabas parādību. Kad parādās ūdens stabi, Austrālijas mednieki dodas gigantisko sarkano ķenguru medībās. Šie dzīvnieki ir tik bailīgi un uzmanīgi, ka pielavīties pie tiem izdodas tikai vētras un lietus trokšņa laikā.